Polikultūras un meža dārzkopība

Pasaulē arvien vairāk uzmanības tiek pievērsta ilgtspējīgai, Zemei un Cilvēkam draudzīgai lauksaimniecībai.

Salīdzinoši jauns, bet varbūt „labi aizmirsts vecais” virziens ir polikultūru audzēšana.

Polikultūra – t.i. vienā laukā (dobē) tiek audzēti dažādu sugu augi.

Dabā polikultūras mēs redzam mežā, dabīgā pļavā. Un apbrīnojamā kārtā šīs dabīgās ekosistēmas ir ļoti stabilas, un pašpietiekamas. Tās neprasa lielus ieguldījumus no cilvēka, lai tajās varētu vākt ražu.

Varbūt ir vērts pavērot, kas notiek dabā, un šo to nošpikot?

Ar polikultūrām mēs bieži sastopamies daiļdārzos. Kāds lielāks koks vai koku grupa ir aizmugurē, zem tiem iestādām kādu augstāku ziedošu krūmu, vēl dažādu ziemciešu stādījums, un vietām pa vidu košumam vai kāda tukša laukuma īslaicīgai aizpildīšanai viengadīgās puķītes. Šāds stādījums ir ļoti daudzveidīgs, ja prasmīgi ierīkots prasa salīdzinoši maz darba apkopšanai, un faktiski ir arī ļoti stabils, reti kad būtiski slimo, tam reti uzbrūk kaitēkļi to pilnīgi iznīcinot, un tas nemaz arī nav ļoti prasīgs pēc papildmēslojuma.

Un ja mēs tā padomājam, vai šajā manis aprakstītajā daiļdārzā mēs jau neesam „nošpikojuši” mežu? Kur ir lielākie koki, krūmi, puskrūmi un daudzgadīgie lakstaugi, bet pa apakšu vēl pavisam niecīgas zālītes.

Un kā būtu, ja mēs šo špikeri varētu izmantot produktīvu dārzu ierīkošanā? Pasaulē attīstās salīdzinoši jauns (apmēram 20 gadus) lauksaimniecības jeb dārzkopības virziens – meža dārzi. Kur pamatideja ir veidot mežam līdzīgu ekosistēmu, aizstājot meža augus ar produktīviem, ēdamiem augiem. Tādējādi izveidojot ļoti intensīvu, stabilu un zināšanu ietilpīgu sistēmu.  Es nezinu vai Latvijā ir kāds mērķtiecīgi ierīkots, ražojošs meža dārzs. Man neizdodas atrast literatūru par to. Savukārt ārzemju literatūrā esošie piemēri noteikti ir jāadaptē mūsu apstākļiem, jo bieži tiek lietoti augi, kas mūsu apstākļos neaug. Pamatīgāki meža dārzu ierīkošanas principi varētu būt atsevišķs stāsts.

Taču visticamāk arī pasaulē tuvākā laikā ar meža dārziem mēs nevarēsim nodrošināt pilnīgi visu pārtiku. Tāpēc tiek arī meklēts „zelta vidusceļš”. Komercializācijas nolūkos šos principus vienkāršo. Piemēram, veidojot alejas:

Koki -Daudzgadīgie augi - Viengadīgie augi - Daudzgadīgie augi - Koki

Bet polikultūras var būt arī tikai viengadīgie augi.  Tradicionālā lauksaimniecībā jau izsenis mēs sējam zirņus ar auzām. Zirnis dod augsnei slāpekli, bet auza palīdz zirnim nesakrist veldrē.  Bet mana mamma vienmēr starp zemenēm audzēja ķiplokus, un dilles tur tāpat pašas bij izsējušās.

Līdz šim mums mācīja sēt tikai un vienīgi tīras šķirnes sēklas vienā laukā, bet nu jau mūsu Priekuļu selekcijas stacija pēta arī ģenētiski daudzveidīga materiāla izmantošanas efektivitāti bioloģiskajai lauksaimniecībai. Un varbūt šajā ziemā, kad ļoti daudziem nācās pārsēt ziemāju laukus, ja būtu iesēta nevis viena šķirne, bet vairāku šķirņu maisījums – lauki būtu retāki, bet retākie augi izaugtu spēcīgāki, tomēr nebūtu jāpārsēj.

Un faktiski polikultūra ir arī tad, ja kultūraugu lauks nav pilnīgi tīrs no nezālēm. Mūsu augu aizsardzības pasniedzēja Māra Kilēvica māca: dabā kur aug rudzi, aug arī rudzupuķes. Izrādās, ka rudzupuķu zilajām lapiņām ir baktericīdas īpašības. Ja uz rudziem sāk lidot melno graudu sporas, nonākot rudzupuķes tuvumā sporas iet bojā.

Ko mēs iegūstam audzējot polikultūras?

-          Lielu daudzumu ražas no mazas platības ar lielu ražas daudzveidību.

-          Tiek izveidota sistēma ar lielu bioloģisko daudzveidību.

-          Tiek palielināta augsnes auglība. Bagātīga sakņu un virszemes veģetācija samazina augsnes degradāciju un palielina organiskās vielas saturu augsnē. Kas savukārt uzlabo ūdensrežīmu augsnē (ūdens pieejamību sausuma periodos, bet augsnes caurlaidību slapjos periodos), un augsnes struktūru.

-          Dažāda augstuma augi, vainagu struktūra, lapu forma efektīvāk izmanto saules enerģiju.

-          Tiek uzlabota barības vielu izmantošana un aprite. Augi ar dziļākām saknēm izceļ barības vielas augsnes virspusē, tauriņzieži piesaista gaisa slāpekli, vēl citi ar saviem sakņu izdalījumiem palīdz pārveidot grūti šķīstošos savienojumus vieglāk izmantojamos.

-          Tiek paaugstināta ražas drošība. Polikultūras ir daudz noturīgākas pret kaitēkļiem un slimībām. Kaitēkļi parasti augus atrod pēc to izdalītā aromāta. Arī vairums patogēno sēņu sporu dīgst tikai noteiktā saimniekaugam raksturīgā bioķīmiskā vidē. Kombinējot kultūras tās kļūst kaitēkļiem grūtāk pazīstamas, mainās to aromāts, garša. Daudzveidīgā sistēmā ir arī labvēlīgāki apstākļi kaitīgo organismu dabīgajiem ienaidniekiem.

-          Tiek samazināti ieguldījumi sējumu, stādījumu uzturēšanā.

-          Ekonomiskais risks ir samazināts, jo sistēmas ražo vairākus produktus.

-          Tiek samazināts fosilās degvielas un citu resursu patēriņš, netiek lietoti ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi.

Jūs droši vien lasiet un gaidiet praktiskos piemērus un gatavus padomus kas ar ko kopā sējams . Bet tas ir tieši tas ko es gribu lūgt Jums. Visticamāk katram no Jums jau ir kāda pieredze.  Ja mēs dalīsimies ar šīm pieredzēm un apkoposim, kopā varbūt iegūsim bagātīgu pieredzi. Kaut kad mūsu semināros dzirdēju ideju, ka zirņi ir jāsēj kopā ar saulespuķēm, lai nebūtu jāliek balsti. Varbūt kāds to jau ir mēģinājis? Kā izdevās? 

Bet starp augiem, kas audzēti vienuviet var būt arī negatīva ietekme, tāpēc aicinu dalīties arī ar neveiksmēm.

Bet savos stāstos, lūdzu, pastāstiet ar kādu „funktieri” Jūs kopā esat stādījuši  vai sējuši tieši šos augus (augu aizsardzībai, labākai barības vielu izmantošanai vai vietas izmantošanai u.t.t), un kādi ir secinājumi, vērojumi, varbūt kaut kas tai visā patika, bet kaut kas tomēr nepatika. Bet tikpat labi varbūt gadījies kāds nejaušs vērojums, kādai labvēlīgai vai gluži pretēji – nelabvēlīgai augu savstarpējai ietekmei.

Es piemēram šogad vienā dobē, kas pavērsta pret dienvidiem iesēju zirņus un ķirbjveidīgos (ķirbji, kabači, patisoni).  Un tas funktieris bij tāds – tie zirņi man ir ēdamie ar visām pākstīm un tas nozīmē, ka apmēram jūlijā man tā dobe būs noražojusi un līdz rudenim man būtu tukša vieta, bet ķirbjveidīgos  sēj vēlāk un sākumā tie aug lēni, un ap viņiem jāravē liels tukšs laukums,  bet tieši vasaras otrā pusē tiem vajag lielu platību. Tad nu nolēmu mēģināt efektīvi izmantot platību. Zirņus iesēju vienā strīpiņā dobes ziemeļu malā, lai viņi nenoēno ķirbjveidīgos, bet ķirbjveidīgos iesēju dobes dienvidu malā.  Kas man no tā visa sanāca? 

Zirņi bij iesēti drusku par vēlu, nepaspēju visus novākt, kad ķirbji sāka tos nomākt, bet citādi - metode attaisnojās. 

Šogad mēģināšu sēt saulespuķes ar zirņiem kopā, un pupas un pupiņas zem ābelēm.

Ļoti gaidīšu arī Jūsu stāstus par visdažādākajām polikultūru pieredzēm.