Bioloģiskā zemnieku saimniecība "Geidas"
piektdiena, 2013. gada 24. maijs
pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis
Māksla un zinātne veidojot paugurdobes - koksnes atkritumu pārvēršana dārza resursā.
Šāds dobju veids lietots jau gadsimtiem
Austrumeiropā un Vācijā ( pazīstams zem
nosaukuma Hugelcultur, tulkojumā no
vācu valodas nozīmē „ pauguru kultūra” ). Tā ir dārzkopības un lauksaimniecības
metode, kurā koksnes atkritumus (nokritušus kokus un zarus) lieto kā resursu.Tā ir bieži
lietota permakultūras sistēmās.
Paugurdobes dod iespēju saimniekiem atdarināt tādu
vielu apriti kas atrodama dabiskā mežā un iegūt dažādus labumus. Koksnes atkritumus
(un citas augu atliekas) kas mētajas mežā uz zemes, var pārvērst sūklī, kas lietuslaikā
piesūcas ar lietusūdeni, un lēnām atdod to augsnei un tuvumā esošajiem augiem.
Paugurdobes (un
grāvji un nogāzes, kas veidoti pēc šīs pašas metodes)
-
Palīdz saglabāt
mitrumu,
-
Veido augsnes
auglību
-
Uzlabo
drenāžu
-
Izmanto koksnes
atliekas, kas nav piemērotas citiem nolūkiem.
Paugurdobes
ir piemērotas dažādām vietām, īpaši vietām kas rada dārzniekiem izaicinājumu.
Pilsētvidē ar sablīvētu augsni, apvidos ar vāju drenāžu un ierobežotu mitrumu
u.tml. paugurdobes var ievērojami uzlabot situāciju. Faktiski paugurdobe ir
gara ar auglīgu augsni pārklāta kompostkaudze, kurā audzē augus.
Radīt
paugurdobi ir relatīvi vienkāršs process:
- Atrodi apmēram 6*3 pēdas lielu vietu
- Savāc materiālus:
-
Nokritušus lielākus
kokus, zarus, sīkus žagarus, sabirušas koku lapas (biomasu pamatkārtai). Izvairies
no augiem kas satur augšanu kavējošas vielas (ciedrs, riekstkoks, ozols...)
-
Slāpekli
bagātu materiālu (virtuves atkritumi ir labi un palīdzēs nodrošināt slāpekļa un
oglekļa attiecību kompostējamā masā)
-
Augsne
virskārtai (pietiekami lai nosegtu apakšējās dobes kārtas 1-2 collu biezumā, un
nedaudz mulčas materiālu (salmi ir piemēroti).
- Vispirms pirmajā kārtā noklāj lielākos kokus, tad zarus, tad sīkākos žagarus un sprunguļus. Paugurdobes strādā labi, ja tās ir 3 pēdas augstas (Metode gan nenosaka stingrus rāmjus dobes izmēriem. Šeit var ļaut vaļu izpausties mākslai.)
- Bagātīgi aplej šīs kārtas.
- Sāc piepildīt brīvās vietas starp kokiem un zariem ar lapām un virtuves atkritumiem.
- Beigās pārklāj dobi ar 1-2 collām augsnes, un pārklāj to visu ar mulčas kārtu.
Paugurdobe vislabāk
darbosies nedaudz „ iekonservējusies”, tāpēc vislabāk to sagatavot dažus
mēnešus pirms stādīšanas (piemēram, sagatavo gultu rudenī, pavasara
stādīšanai), bet paugurdobes var apstādīt vai apsēt arī tūlīt pēc to
ierīkošanas. Sēj sēklas vai stādi augus paugurdobē tāpat kā jebkurā citā dobē
savā dārzā! Laimīgu paugurdobju
veidošanu! (Happy hugelkulturing!)
Materiāls
tulkots no :
http://permaculture.org.au/2010/08/03/the-art-and-science-of-making-a-hugelkultur-bed-transforming-woody-debris-into-a-garden-resource/
svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis
Par mums stāsta....
"Piena ceļš" zemnieku saimniecībā "Geidas".
Tukuma novada Džūkstes pagastā
Raidījumā "Viensētu stāsti" Daina Zalamane aicina uz
tikšanos ar Tukuma novada Džūkstes pagasta "Geidu" saimniekiem Gundegu
un Oskaru Jēkabsoniem. Viņi zemnieku gaitas sākuši 18 gadu vecumā un 20
gadu laikā atjaunojuši māju un uzcēluši kūti, tehnikas novietni, pirti
un citas ēkas. Saimnieki audzē govis un par piena slaukšanu un senajiem
darbarīkiem stāsta arī tūristiem, kurus pacienā ar pašu ceptu jaunpiena
kūku.
http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00025.htmJaunā ģimene uzreiz gribēja neatkarību, savu māju un saimniecību. Bija tie laiki, kad juka kopsaimniecības, dalīja pajas, mantinieki pamazām sāka atgūt senču zemes.....
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=344366:vienstu-ststi-viesiem-pasniedz-ltea-dancir&Itemid=93
Govs latviešiem vienmēr ir bijusi kas vairāk par parastu mājlopu. No brūnaļu piena gatavotais sviests, biezpiens, krējums, siers un citi produkti jau izsenis bijuši svarīga maltītes sastāvdaļa, tāpēc arī piena devējas ciena un godā. Bioloģiskajā saimniecībā "Geidas" Džūkstes pagastā, kur saimnieko OSKARS un GUNDEGA JĒKABSONI, gādā, lai gotiņas savu dzīvi pavadītu pēc iespējas pilnvērtīgāk.
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=318602:kur-gotias-dzvo-zai&catid=138:mjdzvnieki&Itemid=161
2012. gada 27. augusts
http://www.ntz.lv/tukuma/dzukstes-pagasta-geidas-apmekle-ietekmigs-eiroparlamenta-deputats/
Mums jāparāda saviem bērniem, ka arī laukos var piepildīt savus sapņus.
Gundegai Jēkabsonei ir laba ģimene – vīrs, meita un dēls. Viņa ir saimniece bioloģiskajā zemnieku saimniecībā "Geidas" Džūkstē. Bet konkursam "Sieviete Latvijai – 2012" nominēta par nesavtīgu darbu sabiedrības labā.
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=380765:mums-jparda-saviem-brniem-ka-ar-laukos-var-piepildt-savus-sapus&catid=95:intervijas&Itemid=439
Gundegai Jēkabsonei ir laba ģimene – vīrs, meita un dēls. Viņa ir saimniece bioloģiskajā zemnieku saimniecībā "Geidas" Džūkstē. Bet konkursam "Sieviete Latvijai – 2012" nominēta par nesavtīgu darbu sabiedrības labā.
Polikultūras un meža dārzkopība
Pasaulē arvien vairāk uzmanības
tiek pievērsta ilgtspējīgai, Zemei un Cilvēkam draudzīgai lauksaimniecībai.
Salīdzinoši jauns, bet varbūt
„labi aizmirsts vecais” virziens ir polikultūru audzēšana.
Polikultūra – t.i. vienā laukā
(dobē) tiek audzēti dažādu sugu augi.
Dabā polikultūras mēs redzam
mežā, dabīgā pļavā. Un apbrīnojamā kārtā šīs dabīgās ekosistēmas ir ļoti
stabilas, un pašpietiekamas. Tās neprasa lielus ieguldījumus no cilvēka, lai
tajās varētu vākt ražu.
Varbūt ir vērts pavērot, kas
notiek dabā, un šo to nošpikot?
Ar polikultūrām mēs bieži
sastopamies daiļdārzos. Kāds lielāks koks vai koku grupa ir aizmugurē, zem tiem
iestādām kādu augstāku ziedošu krūmu, vēl dažādu ziemciešu stādījums, un vietām
pa vidu košumam vai kāda tukša laukuma īslaicīgai aizpildīšanai viengadīgās
puķītes. Šāds stādījums ir ļoti daudzveidīgs, ja prasmīgi ierīkots prasa
salīdzinoši maz darba apkopšanai, un faktiski ir arī ļoti stabils, reti kad
būtiski slimo, tam reti uzbrūk kaitēkļi to pilnīgi iznīcinot, un tas nemaz arī
nav ļoti prasīgs pēc papildmēslojuma.
Un ja mēs tā padomājam, vai šajā
manis aprakstītajā daiļdārzā mēs jau neesam „nošpikojuši” mežu? Kur ir lielākie
koki, krūmi, puskrūmi un daudzgadīgie lakstaugi, bet pa apakšu vēl pavisam
niecīgas zālītes.
Un kā būtu, ja mēs šo špikeri
varētu izmantot produktīvu dārzu ierīkošanā? Pasaulē attīstās salīdzinoši jauns
(apmēram 20 gadus) lauksaimniecības jeb dārzkopības virziens – meža dārzi. Kur
pamatideja ir veidot mežam līdzīgu ekosistēmu, aizstājot meža augus ar
produktīviem, ēdamiem augiem. Tādējādi izveidojot ļoti intensīvu, stabilu un
zināšanu ietilpīgu sistēmu. Es nezinu
vai Latvijā ir kāds mērķtiecīgi ierīkots, ražojošs meža dārzs. Man neizdodas
atrast literatūru par to. Savukārt ārzemju literatūrā esošie piemēri noteikti
ir jāadaptē mūsu apstākļiem, jo bieži tiek lietoti augi, kas mūsu apstākļos
neaug. Pamatīgāki meža dārzu ierīkošanas principi varētu būt atsevišķs stāsts.
Taču visticamāk arī pasaulē tuvākā
laikā ar meža dārziem mēs nevarēsim nodrošināt pilnīgi visu pārtiku. Tāpēc tiek
arī meklēts „zelta vidusceļš”. Komercializācijas nolūkos šos principus
vienkāršo. Piemēram, veidojot alejas:
Koki -Daudzgadīgie augi - Viengadīgie
augi - Daudzgadīgie augi - Koki
Bet polikultūras var būt arī
tikai viengadīgie augi. Tradicionālā
lauksaimniecībā jau izsenis mēs sējam zirņus ar auzām. Zirnis dod augsnei slāpekli,
bet auza palīdz zirnim nesakrist veldrē. Bet mana mamma vienmēr starp zemenēm audzēja
ķiplokus, un dilles tur tāpat pašas bij izsējušās.
Līdz šim mums mācīja sēt tikai un
vienīgi tīras šķirnes sēklas vienā laukā, bet nu jau mūsu Priekuļu selekcijas
stacija pēta arī ģenētiski daudzveidīga materiāla izmantošanas efektivitāti
bioloģiskajai lauksaimniecībai. Un varbūt šajā ziemā, kad ļoti daudziem nācās
pārsēt ziemāju laukus, ja būtu iesēta nevis viena šķirne, bet vairāku šķirņu
maisījums – lauki būtu retāki, bet retākie augi izaugtu spēcīgāki, tomēr nebūtu
jāpārsēj.
Un faktiski polikultūra ir arī
tad, ja kultūraugu lauks nav pilnīgi tīrs no nezālēm. Mūsu augu aizsardzības
pasniedzēja Māra Kilēvica māca: dabā kur aug rudzi, aug arī rudzupuķes.
Izrādās, ka rudzupuķu zilajām lapiņām ir baktericīdas īpašības. Ja uz rudziem
sāk lidot melno graudu sporas, nonākot rudzupuķes tuvumā sporas iet bojā.
Ko mēs iegūstam audzējot polikultūras?
-
Lielu daudzumu ražas no mazas platības ar lielu
ražas daudzveidību.
-
Tiek izveidota sistēma ar lielu bioloģisko
daudzveidību.
-
Tiek palielināta augsnes auglība. Bagātīga sakņu
un virszemes veģetācija samazina augsnes degradāciju un palielina organiskās
vielas saturu augsnē. Kas savukārt uzlabo ūdensrežīmu augsnē (ūdens pieejamību
sausuma periodos, bet augsnes caurlaidību slapjos periodos), un augsnes
struktūru.
-
Dažāda augstuma augi, vainagu struktūra, lapu
forma efektīvāk izmanto saules enerģiju.
-
Tiek uzlabota barības vielu izmantošana un
aprite. Augi ar dziļākām saknēm izceļ barības vielas augsnes virspusē,
tauriņzieži piesaista gaisa slāpekli, vēl citi ar saviem sakņu izdalījumiem
palīdz pārveidot grūti šķīstošos savienojumus vieglāk izmantojamos.
-
Tiek paaugstināta ražas drošība. Polikultūras ir
daudz noturīgākas pret kaitēkļiem un slimībām. Kaitēkļi parasti augus atrod pēc
to izdalītā aromāta. Arī vairums patogēno sēņu sporu dīgst tikai noteiktā
saimniekaugam raksturīgā bioķīmiskā vidē. Kombinējot kultūras tās kļūst
kaitēkļiem grūtāk pazīstamas, mainās to aromāts, garša. Daudzveidīgā sistēmā ir
arī labvēlīgāki apstākļi kaitīgo organismu dabīgajiem ienaidniekiem.
-
Tiek samazināti ieguldījumi sējumu, stādījumu
uzturēšanā.
-
Ekonomiskais risks ir samazināts, jo sistēmas
ražo vairākus produktus.
-
Tiek samazināts fosilās degvielas un citu
resursu patēriņš, netiek lietoti ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi.
Jūs droši vien lasiet un gaidiet
praktiskos piemērus un gatavus padomus kas ar ko kopā sējams . Bet tas ir tieši
tas ko es gribu lūgt Jums. Visticamāk katram no Jums jau ir kāda pieredze. Ja mēs dalīsimies ar šīm pieredzēm un
apkoposim, kopā varbūt iegūsim bagātīgu pieredzi. Kaut kad mūsu semināros
dzirdēju ideju, ka zirņi ir jāsēj kopā ar saulespuķēm, lai nebūtu jāliek
balsti. Varbūt kāds to jau ir mēģinājis? Kā izdevās?
Bet starp augiem, kas audzēti
vienuviet var būt arī negatīva ietekme, tāpēc aicinu dalīties arī ar
neveiksmēm.
Bet savos stāstos, lūdzu,
pastāstiet ar kādu „funktieri” Jūs kopā esat stādījuši vai sējuši tieši šos augus (augu
aizsardzībai, labākai barības vielu izmantošanai vai vietas izmantošanai
u.t.t), un kādi ir secinājumi, vērojumi, varbūt kaut kas tai visā patika, bet
kaut kas tomēr nepatika. Bet tikpat labi varbūt gadījies kāds nejaušs vērojums,
kādai labvēlīgai vai gluži pretēji – nelabvēlīgai augu savstarpējai ietekmei.
Es piemēram šogad vienā dobē, kas
pavērsta pret dienvidiem iesēju zirņus un ķirbjveidīgos (ķirbji, kabači,
patisoni). Un tas funktieris bij tāds –
tie zirņi man ir ēdamie ar visām pākstīm un tas nozīmē, ka apmēram jūlijā man
tā dobe būs noražojusi un līdz rudenim man būtu tukša vieta, bet ķirbjveidīgos sēj vēlāk un sākumā tie aug lēni, un ap viņiem
jāravē liels tukšs laukums, bet tieši
vasaras otrā pusē tiem vajag lielu platību. Tad nu nolēmu mēģināt efektīvi
izmantot platību. Zirņus iesēju vienā strīpiņā dobes ziemeļu malā, lai viņi
nenoēno ķirbjveidīgos, bet ķirbjveidīgos iesēju dobes dienvidu malā. Kas man no tā visa sanāca?
Zirņi bij iesēti drusku par vēlu, nepaspēju visus novākt, kad ķirbji sāka tos nomākt, bet citādi - metode attaisnojās.
Šogad mēģināšu sēt saulespuķes ar zirņiem kopā, un pupas un pupiņas zem ābelēm.
Ļoti gaidīšu arī Jūsu stāstus par
visdažādākajām polikultūru pieredzēm.
Abonēt:
Ziņas (Atom)